Bezmiega pilsēta
(Bruklinas tilta noktirne)
Debesīs neguļ neviens. Neviens, neviens.
Neguļ neviens.
Mēness radības ošņājas un riņķo ap savām būdiņām.
Dzīvas iguānas nāks kost vīriešiem, kuri nesapņo,
un bēglis ar salauztu sirdi sastaps uz stūra
neticamu krokodilu, rāmu zem zvaigžņu maigajiem
nemieriem.
Pasaulē neguļ neviens. Neviens, neviens.
Neguļ neviens.
Tālākajā kapsētā ir mironis,
kas trīs gadus sūkstās
par izkaltušu ainavu ceļgalā;
un bērns, ko šorīt apbedīja, raudāja tik gauži,
ka bija jāsauc suņi to mierināt.
Dzīve nav sapnis. Sargies! Sargies! Sargies!
Mēs veļamies lejā pa kāpnēm, lai ēstu miklu zemi,
vai kāpjam augšup pa sniega šķautni kopā ar mirušu
dāliju kori.
Taču nav ne aizmirstības, ne sapņa:
jēla miesa. Skūpsti sasien mutes
svaigu vēnu mezglā,
un tas, kurš izcieš savas sāpes, izcietīs tās bez atelpas,
un tas, kurš bīstas nāves, nesīs to sev plecos.
Atdzejotājs: Arvis Viguls
Grāmatas dizains: Andris Breže