Arta Ostupa jaunais dzejas krājums "Patiesība"
Hoperiāna
J. J.
Atceries, kā sēdējām kafejnīcā “Žanna” uz Tomsona un Nītaures stūra;
tā nesen bija atvērusies un pilsētas tumsā atgādināja milzīgu akvāriju.
Taču ne jau zivis mēs gribējām būt, bet gan naktsputni Hopera gleznā,
un mums tas gandrīz izdevās — pie letes, kur malkojām karstu kakao,
tobrīd neviena cita nebija, un gar lielajiem logiem rāmi plūda stundas.
Kafejnīcu drīz vien slēdza mazās peļņas dēļ, un tā stāvēja ziemas vējā
nolaistām restēm, bet tu rakstīji dzejoli par Hopera “Cilvēkiem saulē”:
“Kā nepabeigti stāsti / aiz muguras stiepjas ēnas” bija pēdējās rindas.
Savukārt es skatījos datorā uz “Rīta sauli”, un tagad, kopš tu esi prom,
es tevi iztēlojos tieši tādu — apspīdētu, vienu, beidzot vienu, glābtu.