Grāmatas redaktors Artis Ostups: “Lindas Mences dzejoļi ir atvērti cilvēkiem un pasaulei. Ar iejūtību un nereti pat pazemību autore aplūko dažādas vietas, laikus, amatus un likteņus. Viņas vērojumi ir pieklusināti un uzmanīgi. Tie nevis apliecina jau gatavas formas un priekšstatus, bet gan ieklausās citās būtnēs un lietās un ļauj tām noteikt teksta saturu, toni un formu. Mences otrajā dzejoļu krājumā harmoniski sadzīvo interese par vēsturi, raizes par tagadni un rūpes par valodu. Šī ir viena no tām grāmatām, kas palīdz saglabāt ticību literatūrai un cilvēkiem.”

20. gadsimta 80. gadu beigas ir periods Latvijas mākslas vēsturē, kad brūkošās totalitārās iekārtas un valstiskās Atmodas ietekmē pieauga mākslinieciskā brīvība un pavērās plašas iespējas radošiem eksperimentiem. Paātrinātā intensitātē notika transformācijas mākslinieku domāšanas vektoros, sociālajās izpausmēs un radošajās praksēs. Cenzūras un represiju daudzu gadu garumā nospiestā māksla nu bija novietota konfrontācijā ar laiku izvaicāt mākslinieciskās izpausmes robežas un, atbrīvojusies no asociatīvā pašaizsardzības slāņa, ar vēl nepieredzētu atklātību varēja izpētīt tikko vēl aizliegtās tēmas. Politiskā realitāte, sabiedriskā domāšana un kultūras telpa atradās nepārtrauktā kustībā, sabruka ierastās nozīmes, un jaunas vēl tikai veidojās. Šajā situācijā apvienība LPSR Z parādījās kā ironiska, izaicinoša un apzināti neviennozīmīga mākslas parādība, spilgti un aizrautīgi ne tikai piedaloties mākslas scēnā, bet lielā mērā to arī veidojot. Grupu formējošās robežas bija strikti noslēgtas, to veidoja mākslinieki Normunds Lācis, Vilnis Putrāms, Māris Subačs, Artis Rutks un Vilnis Zābers. Tās pirmā kopistāde notika 1988. gadā vēl bez Viļņa Zābera, bet noslēdzošā jau bez Vilņa Zābera 1995. gadā, lai gan aktīvākais periods noslēdzās līdz ar PSRS sabrukumu 1991. gadā.

Autore: Katrīna Vastlāve

Dizainers: Stefans Pavlovskis

Attēlā: Grupas foto. No kreisās: Normunds Lācis, Vilnis Putrāms, Māris Subačs, Artis Rutks, Vilnis Zābers. Fotogrāfs nezināms. 1989. LNMM ZDC

Nobela prēmijas laureāts Šeimuss Hīnijs (Seamus Heaney, 1939—2013) ir pasaulē vispazīstamākais mūsdienu īru dzejnieks. Dzejnieka dzīves laikā iznākušie 12 krājumi liecina par viņa eksperimentiem ar dažādiem stiliem un poētikas paņēmieniem, tematiski vairoties no abstrakcijām, toties spilgti iezīmējot Ziemeļīrijas un Īrijas ainavu, vēstures kolīzijas un cilvēkus, kas viņam bijuši nozīmīgi. Pirmajā acu uzmetienā vienkāršie Hīnija dzejoļi ir sintaktiski bagāti, to faktūru veido instrumentārijs, ko piedāvā viņa trīs lieliski pārzinātās valodas — angļu, īru un latīņu. “100 dzejoļi” ir dzejnieka ģimenes sastādīts pēcnāves krājums, un tas sniedz samērā vispusīgu ieskatu viņa poētiskajā mantojumā.

Grāmatas redaktors Ivars Šteinbergs: “Šeimuss Hīnijs debitēja ar grāmatu “Naturālista nāve” (Death of a Naturalist, 1966), kas uzreiz padarīja viņu par ievērojamu vārdu dzejas nozarē. Līdz ar katru nākamo krājumu Hīnija slava un nozīme pasaules literatūras skatuvē auga. Hīnijs dzimis un audzis daudzbērnu ģimenē Ziemeļīrijas laukos, tāpēc daudzos dzejoļos detalizēti atspoguļoti lauku darbi, apkārtējā daba un ļaudis. Viņa dzeja ir tēliem bagāta un cita starpā izcili strādā ar asonansēm un aliterācijām. Hīnija piesātinātās rindas nereti par izteiksmes līdzekli pārvērš dzejoļa daudzveidīgo skanējumu, kur nozīme tiek piešķirta fonētikai, piemēram, dzejolī, kurā kāds iet cauri dubļiem, arī izvēlētie vārdi varētu skanēt onomatopoētiski — netiešā veidā atdarināt zābaku žļurkstēšanu. Savos tulkojumos Ieva Lešinska labi apzinājusies šo izaicinājumu, bijusi precīza un spoži atveidojusi Hīnija izteiksmi. Šeimusa Hīnija dzejas tulkošana un publicēšana ir mūsdienu pasaules dzejas apgūšanas nepieciešama daļa ikvienā atdzejas tradīcijā.”

[xo-gallery id='4']

Strādājam pie pirmā visaptverošā izdevuma par vitrāžas vēsturi Latvijā, autore Ilona Audere.

Ilona Audere: “Latvijas vitrāžas vēstures krāšņāko daļu veido gadsimtiem senas, leģendām apvītas kultūras liecības, no kurām daudzas ieguvušas kultūras pieminekļa statusu un, restaurētas un lolotas, joprojām lepni zaigo ēku logos vai telpu interjeros. Cita šīs trauslās mākslas daļa savu laiku ir nokalpojusi un dažādu iemeslu dēļ — gan tāpēc, ka laika gaitā ir mainījusies valsts ideoloģija un kultūrpolitika, gan arī tāpēc, ka vitrāžas cietušas karos un ārēju apstākļu izraisītos negadījumos, kļuvušas par vandalisma objektiem vai nav atbildušas kāda īpašnieka gaumes un modernas telpas funkcionalitātes izpratnei, — labākajā gadījumā glabājas muzeju krājumos vai ēku noliktavās un pagrabos, gaidot saimnieku spriedumu par tālāko likteni.”

Literārā redaktore Antra Bula

Dizainere Anta Pence