“Deinats allaž ir uzsvēris fotografēšanu kā sev dabisku eksistēšanas veidu, un paudis dziļu cieņu, pietāti pret fotoattēliem, tiekšanos uz ideālu rezultātu. Instinktīvā attēla perfekcijas izjūta pavada Deinatu visas radošās dzīves garumā, un, iespējams, ka tieši tās dēļ viņa radīto fotogrāfiju kopaina ir tik dažāda, it kā izmantojot katru dzīves piespēlēto izdevību radīt jaunu attēlu. Fotografēšanas objekts, tēma vai stāsts nav tik izšķiroši svarīgs kā pati atrašanās fotografēšanā; būšana attiecībās ar ārējo pasauli caur kameras aci,” Santa Hirša.

Tekstu autori Ivars Runkovskis, Daniela Zālīte, Santa Hirša.

Dizainere Monika Grūzīte.

Redaktors Raimonds Ķirķis.

Uzspied uz attēla un apskati to lielākā izmērā!

Fudživara-no Teikas (1162—1241) sastādītā klasiskās japāņu dzejas antoloģija “Simts dzejnieku simts dzejoļi” ir viens no populārākajiem krājumiem japāņu klasiskajā literatūrā, turklāt nav zaudējis aktualitāti arī mūsdienās. Sastādītājs Fudživara-no Teika sniedz tajā savu redzējumu par japāņu klasiskās dzejas tradīcijas attīstību vairāk nekā 500 gadu ilgā laika periodā, sniedzot apbrīnojami precīzu laikmeta sociāli politiskā konteksta un literārās tradīcijas attīstības ainu. Antoloģija “Simts dzejnieku simts dzejoļi” ir ne vien literatūras piemineklis, bet arī nozīmīgs avots, kas dod ieskatu Japānas vēsturē, kultūrā un intertekstualitātē un laika gaitā ir kļuvusi arī par savdabīgu japāņu klasiskās dzejas kanonu.

Atdzejotāja un komentāru autore Ilze Paegle-Mkrtčjana.

Dizains: Aleksejs Muraško.

Redaktors Raimonds Ķirķis.

Attēlā: Antoloģijas sastādītājs Fudživara-no Teika

Sentendrūsas Universitātes pasniedzēja, mākslas vēsturnieka Džeremija Hovarda manuskripts “Raksti par Latvijas mākslas izplatības apvāršņiem” ir daudzpusīgu pētījumu rezultāts, kas veltīts laikā un telpā izvērstiem procesiem Latvijas mākslas vēsturē. Šo tekstu uzmanības centrā ir personas, notikumi un parādības, kuras, sakņojušās Latvijā un latviešu mākslas vēstures vidē un norisēs, ieguvušas starptautiskas aprises.

Hovards aplūko gan Jaņa Rozentāla un Džeimsa Vistlera mākslas paralēles, gan Voldemāra Matveja jeb Vladimira Markova orientālistiskās intereses un to nozīmi modernisma kontekstā, gan latviešu trimdas arhitekta Jāņa Miezīša darbību Skotijā pēc Otrā pasaules kara. Hovarda esejas skar gan lielos mākslas vēstures naratīvus, gan ciešāk aplūko marginalizētākas norises un personas, kā esejā par Frīdrihu Lieknēju — Rīgā dzimušu ornamentālistu, restauratoru un interjera dizaineru, kura radošā darbība pēc Pirmā pasaules kara aptvēra tikpat kā visu zemeslodi.

Savos pētījumos Hovards sastata vietējus un reģionālus kontekstus ar globālām parādībām, sniedzot salīdzinošu skatu uz mazāk izzinātiem fenomeniem un tādējādi ar ārpusnieka skatu papildinot vietējo mākslas vēsturieku veikumu. Izdevumu plānots publicēt divos identiski iekārtotos sējumos — vienu latviešu, vienu angļu valodā.

Autors: Džeremijs Hovards.

Tulkotāja un zintātniskā redaktore: Stella Pelše.

Latviešu valodas literārā redaktore un korektore: Antra Bula.

Angļu valodas korektors: Marks Geibers.

Dizains: Anta Pence.

Attēlos:

20. gadsimta 80. gadu beigas ir periods Latvijas mākslas vēsturē, kad brūkošās totalitārās iekārtas un valstiskās Atmodas ietekmē pieauga mākslinieciskā brīvība un pavērās plašas iespējas radošiem eksperimentiem. Paātrinātā intensitātē notika transformācijas mākslinieku domāšanas vektoros, sociālajās izpausmēs un radošajās praksēs. Cenzūras un represiju daudzu gadu garumā nospiestā māksla nu bija novietota konfrontācijā ar laiku izvaicāt mākslinieciskās izpausmes robežas un, atbrīvojusies no asociatīvā pašaizsardzības slāņa, ar vēl nepieredzētu atklātību varēja izpētīt tikko vēl aizliegtās tēmas. Politiskā realitāte, sabiedriskā domāšana un kultūras telpa atradās nepārtrauktā kustībā, sabruka ierastās nozīmes, un jaunas vēl tikai veidojās. Šajā situācijā apvienība LPSR Z parādījās kā ironiska, izaicinoša un apzināti neviennozīmīga mākslas parādība, spilgti un aizrautīgi ne tikai piedaloties mākslas scēnā, bet lielā mērā to arī veidojot. Grupu formējošās robežas bija strikti noslēgtas, to veidoja mākslinieki Normunds Lācis, Vilnis Putrāms, Māris Subačs, Artis Rutks un Vilnis Zābers. Tās pirmā kopistāde notika 1988. gadā vēl bez Viļņa Zābera, bet noslēdzošā jau bez Vilņa Zābera 1995. gadā, lai gan aktīvākais periods noslēdzās līdz ar PSRS sabrukumu 1991. gadā.

Autore: Katrīna Vastlāve.

Dizainers: Stefans Pavlovskis.

Attēlā: Grupas foto. No kreisās: Normunds Lācis, Vilnis Putrāms, Māris Subačs, Artis Rutks, Vilnis Zābers. Fotogrāfs nezināms. 1989. LNMM ZDC

[xo-gallery id='4']

Strādājam pie pirmā visaptverošā izdevuma par vitrāžas vēsturi Latvijā, autore Ilona Audere.

Ilona Audere: “Latvijas vitrāžas vēstures krāšņāko daļu veido gadsimtiem senas, leģendām apvītas kultūras liecības, no kurām daudzas ieguvušas kultūras pieminekļa statusu un, restaurētas un lolotas, joprojām lepni zaigo ēku logos vai telpu interjeros. Cita šīs trauslās mākslas daļa savu laiku ir nokalpojusi un dažādu iemeslu dēļ — gan tāpēc, ka laika gaitā ir mainījusies valsts ideoloģija un kultūrpolitika, gan arī tāpēc, ka vitrāžas cietušas karos un ārēju apstākļu izraisītos negadījumos, kļuvušas par vandalisma objektiem vai nav atbildušas kāda īpašnieka gaumes un modernas telpas funkcionalitātes izpratnei, — labākajā gadījumā glabājas muzeju krājumos vai ēku noliktavās un pagrabos, gaidot saimnieku spriedumu par tālāko likteni.”

Literārā redaktore Antra Bula.

Dizainere Anta Pence.