Andra Dzenīša esejas pierāda, ka talants prot atraisīties negaidītos veidos. Strādājis žurnālistikā, viņš zina, kā rakstīt ar izkoptu stilu un saistošā veidā. Vai tā būtu cilvēka apziņas iztramdītā domāšana, kultūrvēsturisks apraksts vai vienkārši sadzīviska etīde, Dzenītim piemīt esejistikā tik būtiskā īpašība — būt dialoģiskās attiecībās ar lasītāju, uzrunāt un suģestēt.

Redaktors Raimonds Ķirķis

Dizainers Klāvs Priedītis

Strādājam pie pirmā visaptverošā izdevuma par vitrāžas vēsturi Latvijā, autore Ilona Audere.

Ilona Audere: “Latvijas vitrāžas vēstures krāšņāko daļu veido gadsimtiem senas, leģendām apvītas kultūras liecības, no kurām daudzas ieguvušas kultūras pieminekļa statusu un, restaurētas un lolotas, joprojām lepni zaigo ēku logos vai telpu interjeros. Cita šīs trauslās mākslas daļa savu laiku ir nokalpojusi un dažādu iemeslu dēļ — gan tāpēc, ka laika gaitā ir mainījusies valsts ideoloģija un kultūrpolitika, gan arī tāpēc, ka vitrāžas cietušas karos un ārēju apstākļu izraisītos negadījumos, kļuvušas par vandalisma objektiem vai nav atbildušas kāda īpašnieka gaumes un modernas telpas funkcionalitātes izpratnei, — labākajā gadījumā glabājas muzeju krājumos vai ēku noliktavās un pagrabos, gaidot saimnieku spriedumu par tālāko likteni.”

Literārā redaktore Antra Bula

Dizainere Anta Pence

 

Forūga Farohzāda (1935—1967), neskatoties uz viņas dzejas intimitāti, ir izteikti sociāla dzejniece. Viņa dzejā tver plašākās sabiedrības grupās izjustu sociālo vidi, kuru pieredzējuši 20. gadsimta 50. līdz 70. gadu Teherānas sekulārie intelektuāļi, īpaši tajā piejaucētās sievietes. Lai arī viņas dzejā subjekts itin bieži mīt noslēgtībā, un šī vide ir priekšnosacījums ilgu un bagātīgas iztēles iedrošinātai dzejai, Farohzāda atklāj jaunajam Irānas sociālajam audumam plaši raksturīgus sensibilitātes aspektus.

No persiešu valodas atdzejojis Raimonds Ķirķis

Sērijas māksliniece Anna Aizsilniece