20. gadsimta 80. gadu beigas ir periods Latvijas mākslas vēsturē, kad brūkošās totalitārās iekārtas un valstiskās Atmodas ietekmē pieauga mākslinieciskā brīvība un pavērās plašas iespējas radošiem eksperimentiem. Paātrinātā intensitātē notika transformācijas mākslinieku domāšanas vektoros, sociālajās izpausmēs un radošajās praksēs. Cenzūras un represiju daudzu gadu garumā nospiestā māksla nu bija novietota konfrontācijā ar laiku izvaicāt mākslinieciskās izpausmes robežas un, atbrīvojusies no asociatīvā pašaizsardzības slāņa, ar vēl nepieredzētu atklātību varēja izpētīt tikko vēl aizliegtās tēmas. Politiskā realitāte, sabiedriskā domāšana un kultūras telpa atradās nepārtrauktā kustībā, sabruka ierastās nozīmes, un jaunas vēl tikai veidojās. Šajā situācijā apvienība LPSR Z parādījās kā ironiska, izaicinoša un apzināti neviennozīmīga mākslas parādība, spilgti un aizrautīgi ne tikai piedaloties mākslas scēnā, bet lielā mērā to arī veidojot. Grupu formējošās robežas bija strikti noslēgtas, to veidoja mākslinieki Normunds Lācis, Vilnis Putrāms, Māris Subačs, Artis Rutks un Vilnis Zābers. Tās pirmā kopistāde notika 1988. gadā vēl bez Viļņa Zābera, bet noslēdzošā jau bez Vilņa Zābera 1995. gadā, lai gan aktīvākais periods noslēdzās līdz ar PSRS sabrukumu 1991. gadā.
Autore: Katrīna Vastlāve.
Dizainers: Stefans Pavlovskis.
Attēlā: Grupas foto. No kreisās: Normunds Lācis, Vilnis Putrāms, Māris Subačs, Artis Rutks, Vilnis Zābers. Fotogrāfs nezināms. 1989. LNMM ZDC