Nobela prēmijas laureāts Šeimuss Hīnijs (Seamus Heaney, 1939—2013) ir pasaulē vispazīstamākais mūsdienu īru dzejnieks. Dzejnieka dzīves laikā iznākušie 12 krājumi liecina par viņa eksperimentiem ar dažādiem stiliem un poētikas paņēmieniem, tematiski vairoties no abstrakcijām, toties spilgti iezīmējot Ziemeļīrijas un Īrijas ainavu, vēstures kolīzijas un cilvēkus, kas viņam bijuši nozīmīgi. Pirmajā acu uzmetienā vienkāršie Hīnija dzejoļi ir sintaktiski bagāti, to faktūru veido instrumentārijs, ko piedāvā viņa trīs lieliski pārzinātās valodas – angļu, īru un latīņu. “100 dzejoļi” ir dzejnieka ģimenes sastādīts pēcnāves krājums, un tas sniedz samērā vispusīgu ieskatu viņa poētiskajā mantojumā.
Šeimusa Hīnija dzeja uzrāda krustceles, kur sastopas atmiņa un matērija: lūgsna un lāpsta, kaislība un kūdrājs, vārdi un zārki; kur bērnībā muskuļu šķiedrās uzkrātais lauku dzīves fiziskums pretstāv vēstures satricinājumiem un ideoloģiskajām abstrakcijām. Kaut arī sakņota konkrētās Ziemeļīrijas un vēlāk Īrijas ainavās, viņa dzeja izvairās no provinciālisma saturā un izteiksmē. Gluži kā Uldim Bērziņam tā ir reizē vieliska un metafiziska; vienkārša un smalka kā Knutam Skujeniekam; estētiski jutīga un ētiski jūtīga kā Vizmai Belševicai. Un pie visa piedevām Hīnijs Īrijā bija — un ir — vismaz tikpat populārs kā Imants Ziedonis Latvijā,
atdzejotāja Ieva Lešinska.
Grāmatas redaktors Ivars Šteinbergs: “Šeimuss Hīnijs debitēja ar grāmatu “Naturālista nāve” (Death of a Naturalist, 1966), kas uzreiz padarīja viņu par ievērojamu vārdu dzejas nozarē. Līdz ar katru nākamo krājumu Hīnija slava un nozīme pasaules literatūras skatuvē auga. Hīnijs dzimis un audzis daudzbērnu ģimenē Ziemeļīrijas laukos, tāpēc daudzos dzejoļos detalizēti atspoguļoti lauku darbi, apkārtējā daba un ļaudis. Viņa dzeja ir tēliem bagāta un cita starpā izcili strādā ar asonansēm un aliterācijām. Hīnija piesātinātās rindas nereti par izteiksmes līdzekli pārvērš dzejoļa daudzveidīgo skanējumu, kur nozīme tiek piešķirta fonētikai, piemēram, dzejolī, kurā kāds iet cauri dubļiem, arī izvēlētie vārdi varētu skanēt onomatopoētiski — netiešā veidā atdarināt zābaku žļurkstēšanu. Savos tulkojumos Ieva Lešinska labi apzinājusies šo izaicinājumu, bijusi precīza un spoži atveidojusi Hīnija izteiksmi. Šeimusa Hīnija dzejas tulkošana un publicēšana ir mūsdienu pasaules dzejas apgūšanas nepieciešama daļa ikvienā atdzejas tradīcijā.”