Šī grāmata ir kārtējais cieņas apliecinājums izcilajam māksliniekam Borisam Bērziņam (1930—2002), kuram 7. oktobrī atzīmēsim 95. jubileju. Izdevumā apkopotas mākslas zinātnieces Laimas Slavas sarunas ar Borisu Bērziņu, kuras tapušas laika periodā no 20. gadsimta 80. gadu sākuma līdz pat tūkstošgadu mijai, īpaši daudz 90. gadu vidū, un Borisa Bērziņa dažādu desmitgažu laikā radītu zīmējumu albums.
Laimas Slavas un Borisa Bērziņa sarunas, no kurām daļa kalpojušas par izejmateriālu monogrāfijai “Dieva buča” (2000) un albumam “Boriss Bērziņš” (2003), ir pašvērtīgs materiāls, kas atklāj latviešu mākslas vēsturei nozīmīgas personas redzējumu par mākslu, personīgo un publisko vēsturi.
Savukārt zīmējumi albumam no mākslinieka dāsnā mantojuma atlasīti, akcentējot raksturīgāko, un tā, lai neatkārtotu jau redzētos, agrāk publicētos un lai skatītājs gūtu baudu gan no autora talanta ģenialitātes, gan spējas rotaļāties — ar formu, tēlu, līniju.
Meistars daudz zīmēja. Man šķiet, tā bija tāda organiska nepieciešamība — pastāvīgi darboties ar zīmuli vai lodīšu pildspalvu (tiklīdz tāda uzradās), kas tolaik nu nekādi neskaitījās labais tonis. Arī sarunājoties viņš vienmēr, galda galā sēdēdams, kaut ko zīmēja. Borisa Bērziņa arhīvs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā glabā ne vien izstādēm domātas grafiskas kompozīcijas, bet arī vairāk nekā 10 tūkstošus šādu brīvi raisījušos lielu un mazu zīmējumu. Savi zīmējumu krājumi atrodas privātkolekcijās. Grāmatā nedaudz arī no šīs bagātības. Borisa Bērziņa iztēle šajā plastiskās formas lineāro iespēju valstībā šķiet neizsmeļama un pašas līnijas iespēju pārvaldība — ģeniāla. Pāris vilcienos uzburtais ir tikpat reāli raksturīgs un dzīvelīgs kā no štrihu kaskādēm iznirstošais. Tāpat — tematiskā atvērtība visdažādākos virzienos.
— Grāmatas sastādītāja Laima Slava
