Zviedru dzejnieka Ērika Lindegrēna (Erik Lindegren, 1910—1968) četrdesmit “saspridzināto sonetu” ciklu “vīrs bez ceļa” atdzejojis Zigurds Elsbergs. Grāmata izdota “Neputna” bilingvālajā samta dzejas sērijā.

“Cik man zināms, latviešiem gluži tāda dzejnieka — tik jaudīga sirreālista — nav, tāpēc ceru, ka šiem tekstiem būs ne tikai kultūrvēsturiska nozīme, bet arī sava loma šodienas dzīvajā dzejas procesā,” tā krājuma redaktors Jānis Elsbergs.

Sava laika nozīmīgākais un īpatnējākais zviedru dzejas krājums “vīrs bez ceļa” tapis no 1939. gada novembra līdz 1940. gada vasarai. Lai gan Lindegrēns jau bija izdevis debijas krājumu, tikai ar “vīrs bez ceļa” viņš atrod savu sirreālistisko rakstības veidu. Pats autors šos dzejoļus nosauca par “saspridzinātiem sonetiem”. Ar klasiskā soneta formu tos vieno tikai rindu skaits — 14 (kas sadalīts septiņās divrindēs). Rakstīts bez lielajiem burtiem, atskaņām un tikpat kā bez pieturzīmēm. Zigurds Elsbergs par krājumu priekšvārdā raksta: ““vīrs bez ceļa” bija kā Otrā pasaules kara un Somijas — Padomju Savienības kara šausmu un sāpju izraisīts uzliesmojums.”

Grāmatu papildina redaktora Jāņa Elsberga pēcvārds par atdzejotāju, viņa tēvu Zigurdu Elsbergu. “Zigurds Elsbergs darbu ar šo grāmatu aizsāka 1968.—1969. gadā kopā ar Vizmu Belševicu (seši dzejoļi publicēti 1969. gada almanahā Dzejas diena). Sekoja 50 gadu pauzīte, līdz viņš, vijoļmeistars pēc pamatprofesijas, pie šī darba atgriezās un to pabeidza.”

Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “KultūrELPA” atbalstu.

Vairāk: Ēriks Lindegrēns “vīrs bez ceļa”

“palaidiet sievieti” ir Ievas Rupenheites ceturtais dzejoļu krājums, tā redaktors ir Kārlis Vērdiņš. Dizaina un ilustrāciju autors — Jānis Murovskis.

“Kopš krājuma “nepāriet” ir pagājis laiks un radusies nepieciešamība pēc jaunas grāmatas, kurā, iespējams, autores liriskā varone būs zaudējusi pēdējā lirisma paliekas,” tā autore, piebilstot, ka “nosaukums nepretendē uz sociālkritisku vēstījumu un tam ir visai attālināts sakars ar feminisma noskaņām. Tā ir rinda no dzejoļa.”

Krājuma redaktors dzejnieks un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš: “Ievas Rupenheites dzejoļi atklāj mērķtiecīgu darbu ar valodu, kas ļauj ieraudzīt pasauli neparastā gaismā. Viņas ceturtajā dzejas krājumā pat visikdienišķākā situācija var kalpot par atspēriena punktu valodas piedzīvojumam, kas mēdz aizšaut lasītāja asociācijas negaidītos virzienos.”

Vairāk: Ieva Rupenheite “palaidiet sievieti”

Kristīnes Želves romāna “Grosvaldi” centrā ir Latvijas vēsturē nozīmīga ģimene — Grosvaldi — un viņu gaitas turpat simt gadu garumā.

Grosvaldi — tie ir Rīgas Latviešu biedrības ilggadējs priekšnieks jurists Frīdrihs Grosvalds, viņa sieva Marija Grosvalde un viņu pieci bērni — tautastērpu popularizētāja un etnogrāfe Mērija Grīnberga, diplomāts Oļģerds Grosvalds, gleznotājs Jāzeps Grosvalds, ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde un Margarēta Grosvalde un mazbērni — muzejniece Mērija Grīnberga jaunākā un matemātiķis Emanuels Grīnbergs.

Romānā savijas dažādi laiki, vietas un valodas, vēsturiskā leksika un mūsdienu cilvēka valoda, Belle Époque šarmantais vieglums un Latvijas valsts dzimšanas un bojāejas skarbums, azartiska rotaļa un smeldzīga nopietnība, autentiskas Grosvaldu vēstules un dienasgrāmatas un autores iztēle, uzburot spilgtu, niansēm bagātu un pārsteidzošu Grosvaldu dzimtas pasauli un laikmetu, kuru viņiem bija lemts izdzīvot.

“Ilgi gaidīts notikums,” tā grāmatas klajā nākšanu vērtē “Neputna” galvenā redaktore Laima Slava. “Brīnišķīgs, emocionāls un dokumentāli bagātīgi pamatots ievērojamas latviešu dzimtas likteņstāsts, kas saistošā veidā saglabās nākotnei būtiski svarīgas lappuses Latvijas valsts un tās nacionālās kultūras pamatu tapšanas vēsturē.”

Savukārt literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone norāda: “Grosvaldu vārds skan cauri trim gadsimtiem, sākot no 19. gadsimta ar tādām atpazīstamības zīmēm kā Tērbatas Universitāte, Rīgas Latviešu biedrība, pirmie Dziesmu svētki, izved cauri Edinburgas paradīzes dārzam un Teātra ielas dzīvokļa salonam, 20. gadsimta kariem un revolūcijām, Latvijas valsts dibināšanai un ārlietu misijām, latviešu kolonijai Pēterburgā, modernisma ienākšanai latviešu mākslā un dzelzs priekškara traģikai, līdz 21. gadsimtā Kristīne Želve, iepazinusi Grosvaldus gluži kā savus piecus pirkstus, uzrakstījusi romānu, kas reizē ir monumentāla liecība dzimtas autobiogrāfisko dokumentu unikalitātei, reizē izsmalcināta, daudzslāņaina un personīga versija par katru no viņiem.”

Grāmatas apvākojumam izmantots Ievas Stūres zīmējums, kas ir pēc vēsturiskiem fotoattēliem veidots Grosvaldu dzīvokļa oriģinālo tapešu atdarinājums (zīmējums tapis izstādes “Mērijas ceļojums. Grosvaldu ģimenes stāsts” noformējumam LNMM 2019. gadā).

Iegādāties interneta veikalā: šeit

Grāmatā “Nekas nemainās. Politiskās dzīves hronika 1999—2003” iekļauti mākslinieka Ivara Poikāna zīmējumi, kas tika veidoti Latvijas preses izdevumiem kā ilustrācijas žurnālistu slejām par politiskām un sociālām aktualitātēm.

Grāmatā iekļauti vairāk nekā 80 Poikāna zīmējumi, kuru nosaukumi ir gana daiļrunīgi. Minot dažus no tiem: “Iepirkuma krustojums”, “Vispārējā vienotība”, “Šķēles lidojums”, “Pienaglis”, “Miers un Bērziņš”, “Nukleārā vecene” u. c.

Zīmējumos aptverto laika periodu no politisko un sociālo notikumu skata punkta grāmatā komentē žurnālists Māris Zanders.

Vairāk par grāmatu: Nekas nemainās. Politiskās dzīves hronika 1999—2003

Monogrāfijā par mākslinieku Niklāvu Strunki (1894—1966) pirmo reizi apkopots plašais Strunkes mantojums — glezniecība, grāmatu māksla, scenogrāfija, dažādās dekoratīvās, lietišķās mākslas un dizaina nozares. Grāmata ar 824 lapaspusēm ir līdz šim apjomīgākais Lielās klasikas sērijas izdevums.

Grāmatu aizsāk darbu izlases un fotodokumentu albums, kas dod vispārīgu priekšstatu par mākslinieku un viņa daiļradi. Tam seko pētījumi par mākslas jomām, kurām Niklāvs Strunke pievērsies — mākslas zinātniece Aija Brasliņa pētījusi Strunkes glezniecību un radošos kontaktus, kā arī biogrāfiju,  mākslinieks Valdis Villerušs pievērsies grāmatu pasaulei un grafikai, teātra zinātniece Edīte Tišheizere raksta par teātri, savukārt mākslas zinātniece Ilze Martinsone atklāj pielietojamās mākslas negaidīti plašo diapazonu Strunkes mantojumā.

Vairāk par grāmatu: Niklāvs Strunke