Hildegarde no Bingenas (Hildegard von Bingen, 1098—1179) ir viduslaiku mistiķe, dzejniece, komponiste, dziedniece, klostera vadītāja un sludinātāja, kuras dzīve un darbi turpina pārsteigt un apburt arī šodien. Garās dzīves laikā Hildegarde pierakstījusi un interpretējusi savas mistiskās vīzijas darbā Scivias (no lat. Sci vias Domini — “Zini tā Kunga ceļus”), sarakstījusi medicīnai veltīto Causae et curae (“Cēloņi un ārstēšana”), dziedinājusi slimos, pieņēmusi dzemdības, komponējusi ne vien “Tikumu ordeni” (Ordo Virtutum), bet daudz citu skaņdarbu, vadījusi klosteri un radījusi pati savu valodu Lingua Ignota. “Tikumu ordeņa” atdzejojums un ilustrācijas ir mēģinājums ieklausīties viduslaiku mistiķes vārdos, ļaujot tiem zaļot balsī, domā un rokās.

Autore: Hildegarde no Bingenas;

No latīņu valodas tulkojis Mārtiņš Laizāns;

Idejas un priekšvārda autore, redaktore un ilustratore Linda Mence;

Literārais redaktors Raimonds Ķirķis;

Korektore Juta Ance Ķirķis;

Dizainere: Anta Pence.

Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Grāmatas “Boriss Bērziņš. Sarunas un zīmējumi” sastādītājas Laimas Slavas autogrāfu stunda Rīgas Grāmatu svētkos!

kad? — piektdien, 24. oktobrī;

kur? — Rīgas Grāmatu svētkos Latvijas Nacionālajā bibliotēkā “Neputna” stendā;

cikos? — no plkst. 15.00 līdz 17.00.

Tiekamies piektdien un sestdien Grāmatu svētkos! Būs jaunākie izdevumi, būs īpašas cenas, autogrāfi un sarunas!

Krājuma redaktors Ivars Šteinbergs: “Jānis Rokpelnis ir viens no centrālajiem (kaut šis vārds šeit šķiet savāds) latviešu modernās dzejas klasikas autoriem, turklāt vislabākajā nozīmē — viņa darbus nevis piemin skolās, lai neviens tos neizlasītu, bet gan aizrautīgi lasa i masas, i dzejnieki, iedvesmojas mūziķi, komponisti, literatūrzinātnieki un ikviens, kas pievēršas tai literatūrai, kas gan vēsturiski, gan šobrīd iet tālāk par klišeju. Viņš ir kultivējis novatorisku un unikālā stila un metaforu sistēmā ieturētu liriku. Pēdējos gados Jānis Rokpelnis savā dzejā kļūst lakoniskāks, viņš ir piešķīris kalambūram eksistenciālu pārdzīvojumu izteikšanas nozīmi, un viņš ir izmantojis fonētisko kakofoniju un pantmēra aritmiju kā dzīves aso šķautņu reprezentāciju. Taču, iespējams, visbūtiskāk ir tas, ko Rokpelnis nav izdarījis, proti, viņš savā dzejā nav novecojis, — ar to saprotot ļaušanos čīkstēšanai vai bezmērķīgai nostalģijai. Jo jaunība, kurai dzeja un Jānis pieder, nozīmē nevis mazgadību, bet pirmreizību, spēju redzēt lietas ar saasinātu uzmanību — skaudru garīgo nomodu.”

Dizains: Anta Pence

tuvie tālie

pamalē lēkā saule kā

pārcukurojies puika

 

tu centies nostāvēt taisni

bet vēderā iet skudras un

 

riņķo un riņķo ap tevi ēna

liegi kā stacijas kabatzaglis

 

pat stāvot tu mainies vietām

pat klusējot tev ir akcents

 

Redaktors Ivars Šteinbergs

Dizainers Stefans Pavlovskis

Arturs Baumanis bija viens no tiem 1860. —1870. gados dzimušajiem latviešu kultūras darbiniekiem, kas apguva profesionālo izglītību un kā mērķi saskatīja darbu latviešu tautas labā — latviešu profesionālās mākslas tapšanā. 

Viņu ceļš un gūtie panākumi bija atšķirīgi. Daži vārdi vispirms kļuva slaveni ne tikai Pēterburgā, Krievijas galvaspilsētā, kur vairums no viņiem mācījās, bet arī ārzemēs. Bet ne Arturs Baumanis. Viņa ceļā daudz liktenīgu pavērsienu, un daudzi cerīgi iesākumi netiek realizēti, tātad stāstā par viņu ir daudz vilšanās un rūgtuma. Tomēr mūsu vēsturei šis stāsts ir nepieciešams.

Dizains: Inta Sarkane